Šobrīd varam paļauties tikai uz sevi

Pagājušajā nedēļā Valsts prezidenta Valda Zatlera sasauktajā valdības ārkārtas sēdē ar lielu prezidenta uzstājību un klusējošu Ministru kabineta piekrišanu tika pieņemts lēmums, ka šī brīža prioritāte ir nodarbinātība. Bet uzreiz pēc tam sprieda, kā samazināt valsts sekotrā strādājošo skaitu. Ministriem laikam nešķita, ka šīs darbības ir pretējas.

Valstī notiekošais vēl lielākā mērā norāda uz nepieciešamību ik katram no mums uzņemties atbildību pašiem par savu dzīvi (tajā skaitā nodarbinātību), negaidīt uz risinājumiem no malas (valdības, radiem vai abstraktas sabiedrības) un rīkoties.

Kur smelties enerģiju un iedvesmu, lai rastu reālus un praktiskus risinājumus savai nodarbinātībai, bērnu izglītībai, vecāku veselībai un jebkuram citam dzīves izaicinājumam, ja valsts, kā redzams, nevar līdzēt, bet situāciju pasliktina kredītu slogs un darba zaudēšana?

Manuprāt, galvenais resurss šādās smagās situācijās esam mēs paši – ar savu attieksmi, domāšanu un rīcību. Ar attieksmi es domāju dziļu iekšēju pārliecību, ka tikai es pats varu ko mainīt. Tikai es pats ar saviem spēkiem varu iegūt nepieciešamo (izglītību, naudu, citu atbalstu utt.), lai sevi nodrošināu un uzsāktu savu biznesu. Tikai tad, ja pats piedalīšos sabiedriskajā diskusijā un izteikšu viedokli, varu tikt sadzirdēts. Tikai tad, ja pats sapulcināšu ap sevi vēl citus vecākus, kuriem trūkst, piemēram, bērnudārzu, varēšu risināt šo problēmu, veidojot pašdarbības bērnudārzu utt.

Bieži vien ar savu domāšanu jau pašos pirmsākumos apkaujam paši savas lieliskās idejas un vīzijas – es to nevarēšu, jo neesmu gana gudrs, man nav pietiekamas pieredzes šajā jomā, mani noteikti citi neatbalstīs, neviens tam naudu neiedos. Protams, pēc šādas domāšanas reāla rīcība neseko – līdz ar to sakāve ir garantēta un varam vēlreiz pārliecināties, ka tiešām neesam ne uz ko spējīgi. Tie, kas guvuši panākumus no nulles, sāk ar citiem šķietami traku vīziju. Viņi mēģina, gūstot pieredzi, zināšanas un atbalstu. Tieši ticība vīzijai ir bijusi visu lielo līderu enerģijas un iedvesmas avots tajos brīžos, kad neveicas un nolaižas rokas. Turklāt ideja un vīzija par labāku nākotni (invalīdiem un bērniem piemērotāku pilsētvidi, izglītības sistēmu, kaimiņu pašpalīdzību un īpašuma pieskatīšanu u.c.) ir galvenais iemesls, kāpēc citi steidzas atbalstīt un palīdzēt.

Savukārt rīcība ir vienīgais, kas ļauj pārliecināties par idejas dzīvotspēju. Bez aktīvas darbības nav iespējama vīzijas īstenošanās. Daudzi sacīs, ka tam visam vajadzīga nauda. Jā, daudzām lietām tā ir vajadzīga, bet daudzām nav, jo sadzīves grūtības varam risināt, aizraujot citus ar ideju un viens otram palīdzot. Tā, piemēram, var tikt galā ar bērnudārzu problēmu – vecāki var pieskatīt bērnus pēc rotācijas principa. Līdzīgi daudzi risina bērnu apģērba grūtības, viens otram nododot lietošanā bērnu nenovalkātos apavus, drēbītes, ratiņus un gultiņas. Tas pats princips jau darbojas mācību grāmatu tirdziņos. Šķiet, pēdējā laika lieliskākais piemērs šādai cilvēku aizraušanai ir projekts Lielie bērnu slimnīcai, kur cilvēki labprātīgi ir apvienojušies, lai faktiski palīdzētu cits citam un slimnīcai, jo nekad tu nevari zināt, kad tavam bērniņam var nākties nokļūt slimnīcā. Uzņemējdarbība bieži vien sākas bez kredītiem un naudas, tikai ar ideju un prieku darīt. Šādi savu biznesu uzsāku arī es pati. Viss mans kapitāls bija manā galvā.

Pēdējā laikā arvien vairāk pamanu lieliskus piemērus sapņotājiem, kuri ar savu darbu un vīzijām ir aizrāvuši un iesaistījuši citus: labdarības veikals Otrā elpa, veikaliņš un vietējās sabiedrības pulcināšanas vieta Baba, konference Big Business Day, ko iedzīvinājuši tikai pāris cilvēku ar drosmīgu ideju un lielu enerģiju. Šeit var pieminēt arī lielākos latviešu uzņēmējus, kā Čiri ar savu Amatciemu un Ķirsonu ar Lido ideju. Viņi sāka ar vīziju par pasaku valstību, un nu šīs pasaka ir īstenība. Pašos pirmsākumos viņiem bija drosmīga ideja, un tikai pēc tam radās nauda.

Katrīna Ošleja,
Talentor Latvia direktore, LPVA valdes locekle, ICF biedrs un koučs